Kā rodas braucieni uz Etiopiju.
Un te atkal atgriežamies pie grupas formēšanas - patiesībā līdzbraucējus dažreiz mēdzu šķirot. Piedodiet, bet ne visiem gribu rādīt Etiopiju tādu, kā es to redzu. Ne visi to ir gatavi saprast. Un ne visiem vajag. Ja kādreiz nepaklausu savai sajūtai un aizbraucu ar to, ar ko nevajag kopā būt, vienmēr nožēloju. Tiesa gan, tas nav bieži, bet pāris reizes ir bijis. Tad ar nepacietību gaidu, kad "šis viss" beigsies un varēšu atpūsties.
Pats aizraujošākais ir sagatavot maršrutu, atrast ko tādu, kas man pašai varētu būt pārsteigums, jo nav taču interesanti vienu un to pašu vietu skatīt 100 x. Ne velti ir teiciens - ne mērķis ir svarīgs, bet gan ceļš uz to. Man nepatīk steiga, kaut arī nekādi gausie mūsu braucieni vienalga nesanāk. Laiks ir tik, cik ir un gribās redzēt daudz. Parasti viena maršruta kopgarums ir 2000 - 3000 km. Laika gaitā esmu nonākusi pie secinājuma, ka optimālais ir 12 - 14 dienas. Īsākā laikā nu nekā nesanāk iekļauties, lai būtu vispār vērts tērēt naudu lidojuma biļetei. Garākā braucienā toties nogurst pārāk daudz, lai uz beigām vēl kaut ko spētu arī saprast un ar interesi vērot. Protams, visam ir izņēmumi. Kā nu bez tiem.
Tad nu vēl tādi sīkumi kā gulēšana, ēšana ... Mana nostāja - ērtības vajag, bet normas robežās. Savu komfortu varam baudīt savās mājās. Etiopiju esam atbraukuši iepazīt, tad nu arī darām to. Tas pats par ēdienu - karbonādes un kartupeļi būs mājās. Te mēs iepazīstam vietējo kultūru, vietējo ēdienu un citas tradīcijas. Citādi jau var sēdēt mājās dīvānā, grauzt popkornu un skatīties dokumentālās filmas par ceļojumiem. Ērtāk. Vēdera problēmas? Jā mēdz būt. Pamatā tiem, kam problēmas ir galvā. Ceļotāji sapratīs, ko es domāju.
Un pats galvenais - nebrauc uz Etiopiju (nebrauc nekur), ja neesi gatavs pieņemt konkrētās valsts kultūru, paradumus. Uz visu tur notiekošo skaties ar interesi, vēro un nesalīdzini (tur bija tā, kāpēc te nav tā). Savi noteikumi mums ir savās mājās. Te mēs esam tikai ciemiņi. Kas to saprot, ar tiem kopā ir viegli ceļot. Jebkur.