Lietaina vasara - Etiopijā
Dzeru karstu dzērveņdzērienu un cenšos atcerēties, kā tad nu mums šoreiz īsti gāja un patika. Man jau pašai patika, kā grupas biedriem, grūti objektīvi izvērtēt, bet, šķiet, ka arī bija tīri ok. Dažiem, iespējams, par karstu, dažiem par maz ērtību, bet kopumā bijām pozitīva komanda un visu uzņēmām ar uzslavējamu optimismu. Pat tās vēderu problēmas, kas šoreiz bija uzbrukušas masveidā un neatlaidīgi turējās pie lielākās daļas ceļotāju vēderiem uztvērām kā pašsaprotamu piedevu visam šim krāsainajam piedzīvojumam. Nē nu, protams, bez šīs nianses labāk būtu iztikuši, bet bija kā bija.
Sāksim no sākuma - tātad, kādā skaistā ziemas dienā mēs, 8 smaidīgas, savstarpēji gandrīz nepazīstamas būtnes, sastapāmies Rīgas lidostā un prom uz Stambulu. Tur mums pievienojās vienmēr jautrā ieviņa no Dānijas un ceļš, ups! - lidojums varēja turpināties. Šoreiz gids cits, tāpēc man zināms satraukums, kā nu viss būs. Vai mūs tiešām sagaidīs lidostā, vai viesnīca būs, vai naudu samainīs utt. Nu viss kā pa diedziņu. Mūs sagaida. Aizved uz citu viesnīcu, ne to, kuru biju rezervējusi, jo tā esot atteikta. Naudu personīgajiem izdevumiem sagaidam trešajā dienā, bet ko tad nu mums tur vajag. Viss iekļauts, badā neesam :) Varu pačukstēt - katram tomēr gribas pašam nopirkt kādu nieciņu :) Taču satraukumam nav pamata, drīz vien arī pie kabatas naudas tiekam un varam pirkt ko sirds kāro. Neko daudz jau tā nekāro.
Visa šī ņigu ņagu pasākuma pirmo daļu braucam ar autobusu. Tas pozitīvi, jo esam visa grupa kopā un varam kārtīgi viens otru iepazīt, kopīgi apspriest iespaidus utt. Sākam ar, manuprāt, neinteresantāko daļu - nacionālie parki, ezeri, daba, zivju tirgus... Nu tā, lai tas VOV!!! paliek saldajā ēdienā. Līdz tam brīdim jau ir izveidojies zināms priekšstats par Etiopiju, par tās kultūru, paražām, niķiem un stiķiem, un neviens vairs ģībonī nekrīt, ieraugot gandrīz kailus cilšu ļaudis.
Šoreiz kaut kāds dīvains gada laiks mums gadījies - visur, kur braucam līst. Nu vismaz uzlīst. Visur, kur parasti nelīst nemaz, vai vismaz šai gadalaikā ne. Vietējie cilvēki gan par to tikai priecājas, Āfrikā lietus nevienam nekad nav par daudz. Uz šo laiku jau mūsu draudzīgā komanda ir sadalīta 3 daļās pa džipiem un mums jau arī tie dubļi nemaz tā netraucē. Vienu brīdi, braucot kā pa slaloma trasi pa cukurniedru plantāciju ceļiem, gan es sāku satraukties, ka šoferi pateiks - pietiek, tālāk mēs nebraucam! Tas būtu pietiekoši tipiski pieredzējušiem tūristu vadātāju šoferiem, bet mūsējie bija superšoferi un mūs aizvizināja līdz galam. Ne bez starpgadījumiem, bet par tiem šie pieraksti klusēs :D
Ciltis - dažāds, krāsainas, draudzīgas, atturīgākas, bagātākas, ne tik bagātas, izglītotākas un ne tik ... Nezinu, cik ilgi tās vēl būs tādas, kā līdz šim. Pabraukājot pa šiem senajiem cilšu ciemiem, skatoties, kā viņi, spītējot sausumam, badam un citām nebūšanām, turpina palikt pie savām tradīcijām, šķiet, ka vēl ilgi te nekas nemainīsies. Taču, atgriežoties mūsu pasaulē, tiecos domāt, ka nu nespēs viņi noturēties pretī šai kataklizmai un ar laiku tur pat vien būs, kur mēs. Skumji.
Tie, kuriem šis bija pirmais kontakts ar Āfriku, vairs nebūs pārsteigti ne par ko, viesojoties citās šī kontinenta zemēs. Manuprāt, Etiopija ir viena no spilgtākajām pieredzēm. Ja man kāds prasītu padomu, es teiktu, ka vajag sākt ar Namībiju vai pat DĀR. Tur tā mierīgi viss, nav tāda kultūršoka. Un tad jau var Tanzāniju, Keniju, Ugandu utt ielikt savā ceļojumu sarakstā. Bet, par tiem, kuri uzdrošinās sākt ar Etiopiju, īpašs prieks :)
Par visu ceļojuma nodrošinājumu man jāsaka paldies Arba Minch eco campsite īpašniekam Wonde. Bez tam, paldies par nesavtīgo laika ziedošanu mūsu daļai grupas, izvizinot beidzamo dienu pa Addis Ababu, mūsu senajam draugam Henok! Un milzīgs paldies visiem ceļojuma dalībniekiem - jūs bijāt super!
Dalībnieku tikšanās taps izziņota, tiklīdz būs gatava filma. Uz tikšanos!