Pārdomas par to, kāpēc tūristu Etiopijā ir tik maz.
Vērojot tūrisma attīstību kopš 2008 gada ir sajūta, ka šī nozare strauji slīd uz leju, nevis zeļ un plaukst, kā gribētos sagaidīt. Tam, protams, nav tikai viens iemesls. Tur ir vesels kopums - iekšpolitika (zem kuras slēpjas ārpolitika), korupcija, ekonomika un visam pa priekšu IZGLĪTĪBA.
Nedaudz manas izjūtas un emocijas, lai labāk vari saprast - nezinu kā citiem, bet man neiepriecina iet uz vulkānu pa taciņu, kur gar malām biezā slānī plastmasas pudeles. Jā, mūsu grupas (ir redzētas arī citas) ņem maisus un vāc šos atkritumus, nes uz nometni un ber metāla konteinerā ... bet - tas konteiners nekad netiks izvest, jo tāda opcija šim projektam nav bijusi. Vietējie tad nu ķeksē visu no konteinera laukā un laiku pa laikam sadedzina. Te tik vien padomāts, kā uzstādīt konteineru, bet kā to regulāri (vai vispār) izvest, tas tā arī palicis jautājums gaisā. Ir uzbūvēts skaists asfalta ceļš (milzu ieguldījums tūrisma attīstībai) gandrīz līdz pašam vulkānam, bet ko man tur galā ieraudzīt? Atkritumus ap vulkānu? Un te varbūt es atbalstu augsto cenu par iespēju apmeklēt Danakil depression - tas pašķiro cilvēkus, kam te nokļūt, kam ne. Bet, vai tas izslēdz "mēslotājus" no saraksta? Laikam jau ne. Naudai ne vienmēr komplektā nāk smadzenes.Un tas ir tikai 1 piemērs par šo tēmu. Nākamais - tūristi nebrauc, jo baidās par politisko situāciju. Dīvaina tā ir tikai vienā valsts stūrī, bet sekas tam ir visā valstī. Tūristu maz, toties cenas reiz trīs un pat vairāk. Tā vietā, lai krīzes situācijā pazeminātu cenas un piesaistītu tūristus, cenas tiek paceltas un tūristu ir vēl mazāk. Ja šis tomēr tevi nav atturējis un esi aizbraucis uz Etiopiju, tad tas ko ieraugi, paejoties nedaudz nost no "tūristu takām", liek tev ātri vien skriet uz savu smalko viesnīcu, jo nekā iepriecinoša tur nav - ieraugot "balto", vietējiem ir 2 domas, vai nu tu esi naudas maiss, vai atbraukusi humānā palīdzība. Un es viņus saprotu - izglītība ir tāda kā ir (nav), visas sadzīves ķibeles (karš, sausums, ūdens trūkums, inflācija utt) cilvēkus dzen izmisumā. Ir skumji redzēt darbos pārgurušus cilvēkus, izkāmējušus lopus un puņķainus bērnus lūdzošām acīm uz tevi raugoties.
Ko ceļotājam te redzēt? Kāda tūrisma attīstība? Gidiem galvenokārt ir tikai viena doma - kā dabūt dzeramnaudu, izpratnes par to, lai mācītu savus līdzcilvēkus (arī tūristus) nepiesārņot dabu nav, neviens nav apskaidrojis tam vietējam bērnam, ka nav jāskrien pakaļ baltam cilvēkam un jākliedz : "naudu, naudu!" un nav jāmet ar akmeni, ja neko nedabū. Tas viss ir vietējo tūrisma biroju darbs. Bet nekā. Toties man ir jāmaksā par visādām atļaujām, par parakstiem, par zīmogiem uz tām, par apsargiem, pavāriem, gidiem, par rokas padevējiem un somas panesējiem utt uz katra soļa.
Ja esi gana drosmīgs un aizkulies līdz ciltīm, tad atkal jau cirks ( Uz teātri var aiziet arī Eiropā. Lētāk. ) - visi nostādīti "rindā" bezpersoniski pozē. Arī no parasta ziņkārīga apkārt klejotāja paprasot to pašu naudiņu, ko no profesionāla fotogrāfa, kurš ar savām bildēm un video pēc tam pelna naudu. Loģika? Nav tādas. Es gribu redzēt vienkārši kā viņi dzīvo, ka viņi tādi vispār eksistē. Šādas vietas, protams, ir vēl atrodamas, ja uzdrošinies spert soli nedaudz nost no ierastā tūristu maršruta. Bet parasti jau tūrfirmas to nepiedāvā. Šos ceļus tad nu meklējam paši.
Un vēl jautājums, kāpēc man kā baltajam cilvēkam, par visu jāmaksā dubultā? Tāpēc, ka man tāda ādas krāsa? Hmmm...
Taču, neskatoties uz visu šo, es turpināšu tur braukt un cilvēkiem rādīt to skaisto un unikālo, kas vēl palicis. Un, ticiet man, tā vēl tur ir daudz.
P.S. Es uzlikšu rozā brilles.
