Āfrikas saule
Nu jau pāris dienas kā neesam lietu redzējuši. Saule, visapkārt saule. Un peļķes žūst neticamā ātrumā. Tā, ka pat kārpcūkai dubļi sāk izbeigties. Taču uz ceļiem tie nebeidzas 😀. Moremi parks ir gandrīz neizbraucams. Zvēri, salīduši garajā zālē, klusi vēro, kā mēs tos cenšamies atrast. Mums dzīvnieki un putni laikam kādam brīdim būs pietiekoši. Nekas nespēj vairs daudz pārsteigt. Dodamies uz rietumpusi no Maunas piedzīvojumus meklēt.
Ap Maunu gana daudz var sastapt Herero cilts sievietes skaistās, košās kleitās un cepurēm, kurām stūros lieli ragi, galvā. Cepures sauc par otjikaiva. Un šādu tērpu tās nesā kā cieņas apliecinājumu govīm, jo tās ir šo ļaužu izdzīvošanas pamats. Savukārt kleitas norāda, ka sieviete ir precēta un māte. Nu, vismaz es tā sapratu. Tur vajadzēja nedaudz piestrādāt, lai dabūtu kopbildi ( ne par velti). Nu aplam negribīgi viņas piekrita fotosesijai. Nebūtu vietējās meitenes, kas man palīdz, es viņas nepielauztu, lai arī kādu ievadrunu ar viltīgiem jautājumiem biju sadomājusi.
Priecīga, par kopā pabūšanu ar Herero dāmām, turpinu ceļu. Nu jau dodamies uz Ngami ezeru, kas kartē redzams milzīgs, ap 40 km garš. Taču dzīve atkal mūs "iznes cauri". Zila ūdens, putnu, begemotu un krokodilu vietā mēs atrodam ieplaku ar milzīgu zaļu zāli un asiem akāciju krūmiem. Kaut kas ar tām kartēm nav kārtībā. Labi vismaz, ka krokodilus nejauši atradām rīta pastaigas laikā. Krokodilu ferma pēkšņi pavērās skatam, kad no garās zāles izlīdām skatīties, ko tie putni tā klaigā...
Šodien silti, ap +32. Taču odu (Juris saka, tās bija blusas) sakostās vietas nejauki niez un prieks par sauli ir tāds nedaudz kašķīgs. Vai tas nozīmē, ka mums Botsvānas pietiek?