Apkopojums par piedzīvoto Botsvānā
1) Labākā sezona ceļošanai - visas labas, ja esi gatavs tam, kas Tevi tur attiecīgi varētu sagaidīt. Mums kā reiz bija lietus sezona un šo laiku izvēlējāmies apzināti. Savi plusi un savi mīnusi. Liels pluss - maz tūristu un daudz dzīvniekus var redzēt visapkārt, ne tikai pie dzeršanas vietām. Tas šķiet dabiskāk. Jārēķinās tomēr ar to, ka ne visus iekārotos dzīvniekus ieraudzīsiet. Liels mīnuss - ne visi parki ir atvērti un izbraucami lietus sezonā. Bija dienas, kad visi mani plāni sabruka kā kāršu namiņi, tieši dēļ lietavām. Silti iesaku, pirms dodies ceļā, aizej līdz tūrisma informācijas birojam Maun vai Gaboronē un apvaicājies par esošo tābrīža situāciju. Ja mēs to būtu izdarījuši, tad atkristu vairāki simti lieki nobraukti kilometri.
2) Ceļot pašiem vai ar tūrfirmu. Hmm, nu es viennozīmīgi gribu tikai pati. Un Botsvāna ir gana piemērota arī Āfrikas iesācējam. Cilvēku nav daudz, jauki un izpalīdzīgi. Diedelēšana gandrīz nenotiek. Nemāku pateikt, kā tas ir tūrisma sezonā, bet tagad bija visas iespējas dabūt naktsmājas kur vajadzēja un kad vajadzēja, bez iepriekšējas rezervēšanas.
Ņemot vērā interneta ierobežoto piekļuvi, izmantojām OsmAnd aplikāciju, kurai internets nav nepieciešams. Tikai mājās savlaicīgi jāielādē attiecīgās valsts karte un vēlams atzīmēt sev interesējošās vietas, viesnīcas, benzīna uzpildes stacijas utt.
3) Nacionālie parki. Par Moremi NP nebiju tik lielā sajūsmā, ka būtu gribējusi. Uz Central Kalahari Game reserve netikām, jo tuksnesis bija izdomājis applūst. Tas man palika tāds mazais nepiepildītais sapnītis. Vismaz šai gada laikā nevienā parkā neprasija iepriekšēju rezervāciju. Pie visām ieejām varēja norēķināties ar bankas karti, nav tā ka obligāti tur vajag skaidru naudu. Jāsaka gan - kempingi parkos pietiekoši dārgi. Ir parki, kur kempingos viss tīrs, labierīcībās pat ziepes, salvetes un spoguļi, bet pašā Moremi tas viss bija pašvaki. Dzīvnieki parkos tiešām daudz, bet jāzina, kuros laikos tos meklēt, un kur meklēt. Lietus sezonā zāle gara, krūmi daudz, vietām tos redzēt pagrūti. Šis man bija tas, kas Botsvānā ne tik ļoti patika - krūmi gar ceļa malām, neko daudz nevar redzēt, bet man ta patīk plašumi!
4) Pārvietošanās - nu, bez 4x4 neiztikt. Lietus sezonā vēlam pat savu mazo piepūšamo laiviņu ielikt mugursomā (joks). Valsts ceļi ir vietām pat ļoti ok, bet parkos ceļi ar vienkāršu auto būs nepievarāmi. Mēs īrējām auto no Rent a Camper, laba komunikācija, atsaucīgi, taču auto varēja būt nu kripucīti labāk sagatavots ceļotājiem, kas nevēlas uztraukties par to, vai rati būs pietiekami piegriezti, vai akumulators nenosēdīsies, ja vakarā netiks pie elektrības utt. Meklējot īres auto, nedaudz nācās piepūlēties, nav tā pa vienkāršo atrast labu īres variantu.
Degviela nopērkama. Un arī, plānojot maršrutu, pietiekoši daudz degvielas uzpildes staciju pa ceļam.
5) Saziņa ar mājām un mobilie sakari. Teiksim tā - sakari ir, bet ne visur un ne vienmēr. Un tieši tad, kad nu ļooti vajag atrast kādu informāciju, tad tieši sakaru nav. Izmantojām eSIM no Sim Above, bet nu nevaru teikt, ka bijām sajūsmā. No otras puses - nav ko meklēt internetā, daba jābauda. Un tā nu reiz te ir tāda, ka ir ko baudīt.
6) Nauda. To nedaudz izmainījām lidostā no EUR uz pulām. Pārējo ņēmām no bankomātiem vai maksājām ar karti.
7) Ēšana. Mēs vairāk gatavojām paši, vai arī izmantojām iespēju nogaršot vietējo ielas ēdienu. Gar ceļa malām gan reti var atrast, ko apēst. Apdzīvotu vietu nav daudz. Vietējo, vienkāršo ļaužu ēdiens ļoti garšīgs un 10 x lētāks, kā var paēst pilsētas ēstuvēs. Ja paši gatavo, laicīgi jāsapērk ēdamais, veikalu arī nav aplam daudz. Mūs gadījumā arī augļu nebija ne cik daudz.
8) Naktsmītnes - ir. Vajag tik meklēt. Mēs bieži nemeklējām, jo pašiem bija sava māja uz mašīnas jumta. Starp citu, vislabākā gulēšana ir tieši teltī uz jumta. Par cenām viesnīcās neko daudz nemācēšu teikt, bet lētais gals varētu būt ap 20 EUR.
Mēs Booking.com bijām savlaicīgi rezervējuši tikai pirmo nakti Gaboronē un Maun. Gribējām ar transfēru, lai naktī nav jāmeklē, kā nokļūt tur, kur gribam nokļūt.
9) Kā nokļūt Botsvānā? Var ar kājām, velo, ar motociklu vai auto, atkarīgs kas Tu esi un no kurienes startē. Mums ātrākais veids sanāca lidojot. Izmantojām uzticamo Turkish Airlines. Lidojums bija Rīga - Stambula - Johanesburga - Gaborone un tad ar iekšējo pārlidojumu uz Maun. Tagad būt gudrāki, uzreiz lidotu uz Maun. Gaboronē nav īsti ko pasākt. Kaut gan, var jau arī ņemt mašīnu tur (lidostā tās redzējām) un doties uz augšu, uz Nacionālajiem parkiem.
10) Ko vilkt mugurā? Katrā ziņā, līdzi ņemiet mazāk, nekā esat plānojuši ņemt. Pāris komplekti ar vieglām drēbēm un vieglu zandaļu pāris ir pilnīgi pietiekami. Protams, te atkal nianses - gada laiks, vieta utt. Viņu ziemā noteikti kas siltāks vakaros tuksnesī noderēs.
11) No kā jābaidās? Nu sliktākais kas var notikt, var neglābjami iemīlēties Āfrikā. Ar mums (mani un manu vīru) tā ir noticis. Tas nav ārstējams.
Āfrikas saule
Nu jau pāris dienas kā neesam lietu redzējuši. Saule, visapkārt saule. Un peļķes žūst neticamā ātrumā. Tā, ka pat kārpcūkai dubļi sāk izbeigties. Taču uz ceļiem tie nebeidzas 😀. Moremi parks ir gandrīz neizbraucams. Zvēri, salīduši garajā zālē, klusi vēro, kā mēs tos cenšamies atrast. Mums dzīvnieki un putni laikam kādam brīdim būs pietiekoši. Nekas nespēj vairs daudz pārsteigt. Dodamies uz rietumpusi no Maunas piedzīvojumus meklēt.
Ap Maunu gana daudz var sastapt Herero cilts sievietes skaistās, košās kleitās un cepurēm, kurām stūros lieli ragi, galvā. Cepures sauc par otjikaiva. Un šādu tērpu tās nesā kā cieņas apliecinājumu govīm, jo tās ir šo ļaužu izdzīvošanas pamats. Savukārt kleitas norāda, ka sieviete ir precēta un māte. Nu, vismaz es tā sapratu. Tur vajadzēja nedaudz piestrādāt, lai dabūtu kopbildi ( ne par velti). Nu aplam negribīgi viņas piekrita fotosesijai. Nebūtu vietējās meitenes, kas man palīdz, es viņas nepielauztu, lai arī kādu ievadrunu ar viltīgiem jautājumiem biju sadomājusi.
Priecīga, par kopā pabūšanu ar Herero dāmām, turpinu ceļu. Nu jau dodamies uz Ngami ezeru, kas kartē redzams milzīgs, ap 40 km garš. Taču dzīve atkal mūs "iznes cauri". Zila ūdens, putnu, begemotu un krokodilu vietā mēs atrodam ieplaku ar milzīgu zaļu zāli un asiem akāciju krūmiem. Kaut kas ar tām kartēm nav kārtībā. Labi vismaz, ka krokodilus nejauši atradām rīta pastaigas laikā. Krokodilu ferma pēkšņi pavērās skatam, kad no garās zāles izlīdām skatīties, ko tie putni tā klaigā...
Šodien silti, ap +32. Taču odu (Juris saka, tās bija blusas) sakostās vietas nejauki niez un prieks par sauli ir tāds nedaudz kašķīgs. Vai tas nozīmē, ka mums Botsvānas pietiek?
Khama Rhio Sanctuary
Ne vienmēr piekļuve internetam ir tik, cik sirds kāro, bet dažreiz izdodas atrast iespēju. Tad nu tas jāizmanto.
Uz degunradžu svētnīcu braucām no Letlhakanes. Pagarš brauciens, bet ceļš labs.
Terororijā ir gan kempings, gan restorāns. Sapriecājāmies, ka tas viss mums vieniem, bet nekā - uz vakarpusi saradās vēl degunradžskatītgribētāji. Toties restorānā par restorāna cenām. Un garšīgi. Gaļu no brīva prāta tāpat vien neēdu, bet te savu sautēto liellopu nolocīju un vēl pietrūka. Juris savu vērša asti nedeva, sita pa nagiem.
Kas attiecas uz pašiem degunradžiem, to te ir tonnām. Parēķini vien, ja viens degunradžpaps sver ap 2.3 tonnām... mēs satikām tikai baltos, bet runā, ka te mītot arī melnie degunradži. Ļoti gribēju surikātus redzēt dabā, bet viņiem nebija viesu pieņemšanas laiks šodien. Žēl! Zebras, antilopes, žirafes... tie visi arī te biezā slānī. Kā jau svētnīcā, pasargāti no visa.
Mokongwa kempinga vietas iekārtotas zem mokongwa kokiem (Schinziophyton rautanenii). No to riekstiem iegūst eļļu. Tepat arī kotedžas netālu, bet tās mums šoreiz nebūs. Viņiem interesanti - cena par kotedžu 2 cilvēkiem norādīta 895 P, bet, kad sadomā to rezervēt, tad izrādās, no cilvēka tā summa. Nu nekas. Citreiz.
Tā nu pārlaiduši nakti zem šī eļļas koka, vēlreiz apraudzījuši Serwe pan iemītniekus, dodamies atpakaļceļā uz Maunu.
Central Kalahari Game Reserve
Šī brauciena lielākais sapnis man bija paklejot pa Kalahari tuksnesi. Tas brīdis taisās tuvoties, kad mans sapnis varētu piepildīties.
No Rakops dodamies uz Matswere Gate. Nieka 45 km it kā varētu būt pieveicami mazāk kā stundā. Sākumā nedaudz nobraucam no ceļa, kā jau tas mums ierasts. Un patiesībā, Botsvānā trūkst ceļu norādes pašbraucējiem. Varbūt tas labi, jo sanāk vairāk komunicēt ar vietējiem.Sākumā ceļš parasts, iebrauktas 2 rises un viss šķiet būs labi. Līdz brīdim. Tas brīdis nebeidzas visus atlikušos 30 km, līdz pat vārtiem 2 stundu garumā. Cerība, ka aiz vārtiem mūs sagaida tuksnesis mūs pamet tiklīdz ieraugām vārtu sargu izbrīna pilnās sejas un jautājumu - kā jūs te nokļuvāt? Nu nokļuvām. Ko nu? Tuksnesi esot neizbraucams. Jābrauc atpakaļ uz Rakops. Nu nekā nebij! Ir jau seši vakarā un pa gaismu mēs to nepieveiksim.
Izlūdzamies vismazāko zemes pleķīti nakšņošanai. Ātri uzceļam telti, paēdam griķu putru vakariņās un lienam migās, kamēr odi nav mūs " noecējuši". Ap pusnakti pamostamies no spēcīga lietus, kas zibens un pērkona pavadībā gāžas pār mūsu telti. Šis fakts ūdens līmeni noteikti nepadarīs zemāku un mūsu atpakaļceļu vieglāku. Aizmigt nevaram, kaļam plānus turpmākai rīcībai. Izkaļam un tad jau lēnām aizmiegam pierimstošā lietus ieaijāti.
No rīta mūs pamodina putnu klaigas. Nu tik skaļi un daudzbalsīgi dzied, ka nevaram savas domas dzirdēt. Ātri apēdam pērno putru, salokam izmirkušo telti, pārliecināmies pie vārtu puiša, ka mūsu plāniņš nav zemē metams un dodamies ceļā. Ap 100 km gar parka žogu uz Makalamabedi ciemu. Uh! Izdodas. Ceļmalā apēdam belašu un pupu putru un laižam uz Boteti River Camp. Te varam izžāvēties, nomazgāties un dabūt īstu kafiju 😀. Dzīve turpina būt skaista!
Secinājumi un ieteikums Tev, potenciālais ceļotāj uz Botsvānu - ja esi nolēmis turp doties kā pašbraucējs, pirms meties uz galvas savā piedzīvojumā, pārliecinies par situāciju savos izvēles galamērķos Department of Wildlife and National Parks Maunā vai Gaboronē. Būs dzīve vieglāka 😀
Kubu Island
Nakšņojam Makumutu Lodge&Camp. Jauka vieta Orapas nomalē. Un ko gan mums diviem, dzīves rūdītiem ceļotājiem daudz vajag.
Uz Kubu salu jāpabrauc nedaudz atpakaļ uz Francistown pusi un tad pa kreisi līdz pat Mmatshumo, kur ir parka ieejas vārti. Puisis stāsta, ka līdz salai būšot grūti tikt, kempingi tur nestrādājot, lai noteikti nenovirzoties no sliedēm un parka ieeju maksāšot kad (ja) atgriezīsimies. Runāts, darīts. Braucam. Nošaujam greizi, bet vietējie ļauži steidz rādīt - tur, tur brauciet (baltie aitasgalvas)! Tiekam uz pareizā ceļa un priecīgi spiežam gāzi grīdā. Bet ne ilgi. Te jau atkal mūsu mīļās labās peļķes ir klāt un drīz vien tās pārtop par upi ceļa vietā. Brīžiem eju pa priekšu, lai var saprast, cik dziļš. Starp kāju pirkstiem žļurkst vardes, zivteles un dubļi, bet ir jautri gan man, gan Jurim pie stūres. Protams, atkal noklīstam no ceļa. Ņemam palīgā mūsu iecienīto OsmAnd un tad jau viss skaidrs. Atliek turēties pie raustītās līnijas taisnē un neatlaidīgi turpināt šķelt viļņus ar mūsu 4x4.
Kaut kur nekurienē, sausā pleķītī uzrodas telts ar džekiem iekšā un turpat arī kāds pusizjaukts auto. Jautājam, kurā virzienā mums kuģot, vai tiksim līdz Kubu salai? Vajagot atpakaļ, esot bijusi norāde..., bet, nē uz priekšu tomēr labāk, līdz Tshwagong (kā to izrunā, nepateikšu). Tur mums pateikšot ceļu tālāk. Nopietni?! Ezerā kāds dzīvo? Izrādās, tur ir tāda kā sala. Pilna ar zirgiem un govīm, un vismaz vienu cilvēku. Ceļu atrodam paši. Uz salas mūs sagaida neviesmīlīgs strauss un tūliņ aizjoņo aiz apvāršņa. Varen priecīgi par savu veikumu izlēkājam pa salas milzu akmeņiem, sabildējam baobabus (nez kā tie tur nokļuvuši), nositam kādu tonnu odus un dodamies atpakaļ. Bija doma nakšņot uz salas, bet to atmetam kā nederīgu.
Atpakaļceļš jau rit raitāk. Piestājam atkal pie salūzušā auto puišiem, atstājam viņiem 5 litru ūdens trauku, visu paiku, kas ir apēdama bez pagatavošanas uz uguns un airējam tālāk. Un tur jau atkal kādam vajag mūsu palīdzīgo roku. Tiem iepriekšējiem palīgā brauc citi un tie citi ir neapskaužami iegrimuši. Nu ko, izvelkam. Izvelkam vēl otro un trešo reizi, un tad jau aiziet. Atpakaļ gan nezinu kā viņi tiks, jo ar cieto sakabi domā to sabeigto mašīnu izvilkt.
Vārtu puisis ir pārsteigts, ka bijām un nenogrimām, ka esam priecīgi atpakaļ. Vēl pāris reizes pārjautā, vai tiešām bijām līdz pat salai un tad priecīgs iestūķē ķešā maksu par parka ieeju. Šodien, redz, galvenais biļešu ofiss nestrādā, jo esot svētdiena, nevarot mums kvīti iedot. Nu lai tač! Mums bija labs piedzīvojums. Nu tāds ļoti labs.
Zini, kas ir lietus sezona Botsvānā?
Vispirms jau par mūsu izvēles auto. Nomājam to no Britz 4x4 & SUV rentale. Kad izvēlējāmies, šķita, divvietīgais būs ok (arī cena to noteica), bet dzīvē gribētos tomēr 4-vietīgo. Būtu ērtāk ar somām un visu pārējo mantu organizēšanu. Bet nu tas nākamreizei zināšanai. Vēl arī jāliek aiz auss, ka pirms izbrauc no doka, jāpārbauda vai rati labi pieskrūvēti (citādi izdomās kāds atskrūvēties, kā mums, tieši ziloņu bara vidū). Vēl varētu gribēties labāku akumulatoru un lai auto signalizācija aiziet gulēt vakaros kopā ar mums, nevis sāk, aiz garlaicības, taurēt nakts vidū.
Jā, par tiem plūdiem.... bet pagaidi vēl par sadzīviskām lietiņām gribu pačalot. Tātad, kafiju ielas malā nedabūsi kā tas ir Etiopijā. Arī tēju ne. Toties saldumi ir vairāk kā nevajag (neņem končas līdz, kad brauksi) un gaļu var noēsties pilnām mutēm. Nu man jāiztiek ar sorgo vai kukurūzas putru. Nav jau slikti. Var dabūt arī ļoti neveselīgus, bet gardus ielas pončikus. Ja sagribās brokastīs maizi, tā jāiepērk laicīgi kādā lielpilsētas lielveikalā. Labi vien ir, nav ko maize daudz jāēd. Un augļi? Tos neko daudz nemeklējiet šai sezonā, ēdīs, kad aizbrauks mājās un rimčikā nopirks.
Beidzot lietus sezonas jaukumi un īpatnības 😀.... Lietus uzlīst katru vakaru. Jautājums vai jums trāpa un cik daudz. Mums šoreiz trāpa pietiekami. Pietiekami, lai netiktu uz savu kempingu, jo ceļu vietā plūst upes. Mūsu kuģošana beidzas, kad iekrītam bedrē un ūdens līmenis ir līdz auto iluminatoriem. Nobīstamies un jožam atpakaļ uz Nxai pan vārtiem. Pasakam, ka nekustēsim ne metru un nakšņosim te. Mūs gan cenšas pārliecināt, ka viss ir izbraucams, bet nu mēs rīt labāk. Nakts serenādi turpat zem telts loga nodzied hiēna un rīts ir klāt. Dodamies vēlreiz iekarot upes. Ūdens ir nosūcies par dažiem cm. Braucam. Viss sanāk. Tiesa gan ar ūdens šaltīm pāri jumtam. Ir forši. Tik forši vairs nav, kad dēļ plūdiem netiekam Nata Bird Sanctuary un vēl dažās mūsu noskatītās vietās un nav, kur nakšņot, jo kempingi pārplūduši. Nekas, nav jau grūti nakšņot arī krūmos. Tik to akumulatoru ļoti akūti vajag uzlādēt... Tas beidzot izdosas, kad tiekam pie Orapas dimantu raktuvju pilsetas kempingā Makumutu Lodge&camp. Tātad, līdz šim piedzīvojumu netrūkst.
Turpinām. Droši komentē, uzdod jautājumus, vai vienkārši nopērc man kafiju (iespēja galvenajā lapā), lai man enerģija pa Āfriku ceļot 😀.
Ceļā uz sākumu.
Pirmo dienu novērojumi un atziņas:
1) vispirms jau pārsteigums par rimto mieru gan lidostā, gan pilsētā. Viss šķiet tik dabiski harmonisks.
2) un tad vēl ( te tas normāli) - izejot no lidostas, neviens mums neskrien klāt, nevelk uz savu taksometru un necenšas pārliecināt, ka tieši viņa pakalpojums mums vajadzīgs. Samulsuši par šādu attieksmi stāvam un brīnamies. Jau taisos doties stāvlaukuma virzienā, lai meklētu kādu braucamrīku, kad man pretīm nāk smaidošs vīrs un jautā, kā var palīdzēt. Protams, var taksi dabūt! Un par zemāku cenu, kā man solīja viesnīcas pārstāve. Par 150 P (1 €=15 P, iedevām 160) tiekam nogādāti mūsu iepriekš rezervētajā Manasseh Guesthouse.
3) pilsēta plaša, bet sajūta, kā laukos. Daudz zaļo zonu, praktiski nav augstceltnes, satiksme mierīga, korķi varētu būt tikai uz darba dienas beigām pa lielajām ielām.
4) kopš neatkarības atgūšanas 1966 gadā valsts strauji uzplaukusi, pateicoties dimantu ieguvei. Skaties un brīnies - valdība domā arī par valsts labklājību, ne tikai par savu kabatu. Notiek arī tā. Āfrikā.
5) ar kājām izstaigāt pilsētu būtu pagrūti. Izmantojam vakardienas taxi (saziņa caur WA ) pakalpojumu - ekskursiju pa pilsētu. Ir ok, bet es ieteiktu izlaist Gaboroni un uzreiz doties uz Maun, lai ar īrētu 4x4 auto dotos Piedzīvojumā. Vislabāk saistītajā reisā jau no Johannesburgas uz Maun.
Te mūs pie lidostas sagaida jauka sieviete Kay un nogādā uz Golentle Home Stay, kur pārlaižam pirmo nakti, pirms turpinām ar auto.
6) ja nav vietējā sim karte, saziņai izmantojam WA, taču te ne visi to lieto. Mums ir e-sim no simabove.
Citāda Āfrika. DĀR
Un esam Johannesburgā. Te mums vairāk kā 4 stundas starp reisiem. Lidosta liela, bet tīra, mierīga un viss pilnīgi bez stresa. Nopērkam man brilles (savas nepaņēmu līdzi), lai varu saredzēt, ko lasu un rakstu 😀. Sēžam restorānā, paēdam pasakaini gardas brokastis, izbaudām dienvidāfrikāņu viesmīlību un atceramies, kā bija, kad te bijām pagāšreiz. Pavisam cita pasaule. Kaut vai tas, kā te tiek servēts un pasniegts ēdiens. Par viesmīļiem pat nerunāsim - tik neuzbāzīgi rūpīga attieksme nav sastapta nekur citur. Kā cilvēki pret cilvēkiem. Šo novērojām jau iepriekš, vienalga, vai lielpilsētas restorānā, vai mazā lauku ēstuvītē.
Un cenas lidostā pavisam draudzīgas.
Paldies DĀR par vienmēr laipno uzņemšanu!
Tagad atliek vien minēt, vai Gaboronē mūsu somas ielidos kopā ar mums 😀.
Kur atrast patieso Etiopiju?
Ja runa par plastmasas atkritumiem, tad tieši mēs, baltie cilvēki, esam atbildīgi par to invāziju Āfrikas valstīs. Tie esam mēs, kas savu plastmasā tērpto produkciju gāžam iekšā Āfrikā. Tie esam mēs, kam rūp tikai mūsu ienākumi, bet nerūp fakts, ka atkritumu pārstrāde tur sveša, jo līdz tam bija dzīvots gana naturāli, lai ar saviem bioloģiskajiem atkritumiem tiktu galā dabīgā ceļā.
Mans aicinājums - ja nespējat viesoties citā valstī, citā kultūrā bez kritikas, viszinošiem padomiem un nievām - nebrauciet. Viņi noteikti neraudās, jūs neredzējuši.
Nekad nevienam neesmu liegusi padomu, ja vien iedomība ļauj to man pajautāt. Un neprasu par to samaksu. Dalos ar to, ko zinu, ko esmu iepazinusi pa šiem 17 gadiem tur daudz uzturoties. Nav ne kripatiņas žēl, ka arī Tu to ieraugi un uzzini, un kaut nedaudz saproti, kāpēc tur ir tieši tā kā tur ir.
Vai ceļotājam uz Etiopiju nepieciešama vīza?
Un Latvija nav to valstu sarakstā, kuru iedzīvotāji vīzu var nokārtot lidostā. Tātad, tā ir jākārto iepriekš, caur internetu. Tas nav sarežģīti un it nemaz sāpīgi. Lai arī ir atzīmēts, ka vīzu iegūstam līdz 3 dienu laikā pēc pieprasījuma nosūtīšanas un apmaksas, tomēr silti iesaku to kārtot laicīgi. Nu vismaz 2 - 3 nedēļas iepriekš. Visbiežāk, ja pieteikums aizpildīts korekti, tad vīzu saņemam jau otrajā dienā, taču gadās visādi. Tāpēc ir jābūt rezerves laikam, lai risinātu problēmas, ja tādas radušās.
Vīza ir jākārto tikai un vienīgi oficiālajā Etiopijas vēstniecības mājaslapā.
Kas nepieciešams pirms vīzas pieteikuma rakstīšanas:
- iegādātai aviobiļetei
- rezervētai vismaz pirmajai naktsmītnei
- pases izmēra krāsainai fotogrāfijai ieskenētai datorā
- krāsainai pases kopijai ieskenētai datorā
Ceļotājiem, kas ieceļo Etiopijā pa sauszemi, vīzas iepriekš jāsaņem kādā no tuvāk esošajām Etiopijas diplomātiskajām pārstāvniecībām.
Etiopija - vai Tev to vajag?
Retoriskais jautājums - vai Tev braukt, vai nebraukt ceļojumā uz Etiopiju?
Jā, nav viegli izlemt, jo cilvēki baidās no vārda "Āfrika" vien, kur nu vēl, ja padzird tādu Etiopiju... It kā smieklīgi, jo zinu, ka ceļotājam tur droši, bet tai pat laikā atbildīgi. Pāris nianses, kāpēc nopietni pārdomāt šo soli:
1) Politiskā un ekonomiskā situācija nav visai stabila, tāpēc drošība ne visur ir augstā līmenī, cenas ir kļuvušas visai neadekvāti augstas un to maiņa nav prognozējama;
2) Fentale un Dofen vulkānu rajonā jau kopš 2024 gada septembra beigām parādījušās zemestrīces. Ne pārāk lielas, taču ar pietiekoši ievērojamiem postījumiem. Ja izvairies šķērsot šo zonu, tad ar Tevi viss būs kārtībā. Bet, ja ne ...
Pārējām lietām Tavu drošību un labsajūtu nevajadzētu ietekmēt, ja vien ceļo uzticama gida pavadībā un diennakts tumšajā laikā neklīsti pa tumšām ielām.
Vai Tev ir nepieciešams īrēt auto un nolīgt gidu? Domāju, ka jā, ja vien negribi aprobežoties tikai ar pilsētu apskati, kurās īsti nav ko redzēt. Auto, lai brauktu pats, Tu tur vienkārši nevarēsi noīrēt un, bez zinoša gida nekur tālu netiksi. Tādu nu ir tā Etiopija. Bezgala interesanta, bet vientuļam ceļotājam ne pārāk draudzīga.
Galvenās lietas, ko ņemt vērā:
1) Uzticies gidam un klausi viņa norādījumiem,
2) Dzer daudz ūdens un izbaudi vietējos ēdienus,
3) Izkāp no savas komforta zonas - tas Tevi gaida mājās,
4) Atceries, ka Āfrikā ir tāds jēdziens kā dzeramnauda. Par pakalpojumiem un servisu (jebkur) apmēram 10 % un Tavam pavadošajam gidam vēlams 10 EUR no cilvēka dienā. Tas ir kā darba novērtējums un samaksa par darbu,
5) Gadījumā, ja savā maršrutā iekļauj Omo ielejas ciltis, rēķinies, ka piedzīvosi šoku. Vismaz mērenā līmenī. Taču necenties viņus nosodīt, pamācīt vai pāraudzināt. Ļauj viņiem dzīvot savu dzīvi. Vēro no malas,
6) Ja esi nolēmis doties ceļojumā viens, noteikti konsultējies ar kādu pieredzējušu ceļotāju, kas pārzina Etiopiju. Te nepietiks, ja cilvēks saka - es reiz tur biju, tur ir tā un šitā.... Ar vienu reizi Etiopijas pieredzi neiegūt. Un pat ne ar 2 vai 3. Tā, ka - esi atbildīgs pret sevi un vietu, kurp dodies!
Ko likt ceļasomā uz Etiopiju
Aktuāls jautājums tiem, kuri gatavojas savam pirmajam ceļojumam uz Etiopiju un varbūt pat uz Āfriku vispār.
Kā to daru es:
- Vispirms top sarakstiņš ar nepieciešamajām mantām pa kategorijām (drēbes, higiēnas preces, aptieciņa utt)
- Jau laicīgi (nu 3 nedēļas iepriekš) mēģinu visu savākt vienkopus kādā stūrītī, vai plauktiņā, lai saprot, kas vēl pietrūkst
- Dažas dienas pirms lielā brauciena, visu vēlreiz pārskatu un izšķiroju, bez kā tomēr varētu iztikt un ko varētu vēl vajadzēt. Un te, ticiet man, daudz kas paliek "aiz borta"
- Tālāk jau krāmēju visu mugursomā un esmu gatava Piedzīvojumam.
Pamatlietas, kas, pēc maniem ieskatiem, tiešām ir nepieciešamas (uz 2 - 3 nedēļām):
- Drēbes - viegli, ērti šorti (2 gb), T-krekli (2 - 3 gb), plāna blūze garām rokām, plānas garās bikses (tie noder, ja pamanies saulē apdedzināties), 1 lieks veļas komplekts. No siltajām drēbēm, ja nu būs nepieciešams, pietiks ar tām, ar kurām ceļo uz Etiopiju. Kad Tevī pamostas Sieviete, nereti gribās uzvilkt kleitiņu, te noderēs viegla garā kleitiņa. Tad vēl cepure noteikti (it īpaši, ja esi čalis ar skūtu galvu).
- Apavi - Botas, ar kurām atbrauci noliec mugursomas apakšā. Droši velc kājās ērtas sandales (iesaku tādas, jau pie kājas pieradinātas), noderēs gandrīz katru dienu. Man dažreiz patīk paņemt savus flip-flop (ērtāk, ja ilgstošāks pārbrauciens)
- Medikamenti - Tavas ikdienā lietojamās zāles (ja tādas ir), kaut kas pret vēdera problēmām (rēķinies, ka mēdz būt aizcietējumi), pret galvassāpēm, ar ko apstrādāt pušumus (ja nu gadās). Šo un visu pārējo gan var nopirkt arī uz vietas, bet labāk, ja kaut kas rezervei jau ir somiņā.
- Higiēnas lietiņas - nu viss, kas Tevai labsajūtai noderīgs + pretsaules krēms, higiēniskā lūpukrāsa, acu pilieni (ja dodies uz tuksnesi)
- Pārējās lietas - visu tavu mīļoto ierīču (telefona, fotoaparāta utt) uzlādes sistēmas, dokumentu kopijas, kāds kabatas (pieres) lukturītis, mitrās salvetes, pretodu līdzeklis (var noderēt vakaros), powerbanka, nedaudz veļas pulveris (ko izskalot pa dienu sasvīdušo krekliņu), plāns guļammaiss (ja paredzēts kempings), tūristu dvielītis, maisiņi atkritumiem (pa ceļam mašīnā ko ielikt), nazītis (palīdzēs tikt galā ar nopirktu augli), saules brilles... Iespējams ir vēl kas, ko gribētos, bet vai vajag? Arī šīs, augšminētās lietiņas, ir vēl diskutējamas.
- Dāvanām - futbola (vai jebkādas) bumbas. Tās gan ņem nepiepumpētas, tāpēc nopērc pāris pumpīšus. Rakstāmlietas būs ļoti noderīgas, ja apmeklēsi kādu ģimeni, vai skolu. Tās var paņemt līdzi, vai arī nopirkt kādā pilsētā uz vietas. Ja dodies pie ciltīm, padomā - varbūt gribi nopirkt kādu maisiņu pārtikas vietējā tirgū un aizvest viņiem... Ja mājās ir liekas kļuvušas mazās rotaļlietas, bižutērija, kādi apģērbi, no kā Tavs bērns jau izaudzis... droši iemet somā, tur būs, kas to novērtēs. Vēl kaut ko vari sameklēt, ko aizvest maziem bēbīšiem un māmiņām te. Bērni būs ļoti priecīgi par Tevis sagatavotām rotaļām, dziesmām, spēlēm, visādām aktivitātēm, kas vien ienāk Tev prātā. Nesēdi malā, piedalies Dzīvē.
Ko iesaku atstāt mājās:
- aizspriedumus, ironiju un pārākuma apziņu;
- balonus, ko gribi dāvināt "nabaga" bērniņiem - uzdursies uz pirmā ērkšķa un saplīsīs. Bēdiņa būs lielāka, kā prieks;
- Vakarkleita, smokings un citas štātes te nenoderēs, ja vien neesi ieaicināts uz kādu varen lepnu izklaides pasākumu;
- konfektes ņem ierobežotā daudzumā. Nav nepieciešams bojāt bērnu zobus. Nopērc labāk augļus turpat uz vietas. Būsi atbalstījis vietējo lauksaimnieku un bērnam lielāks labums. Konfektes vari apēst pats pārbraucienu laikā, vai uzcienāt šoferi, kad viņam nogurums ver acis ciet.
Kur tad to visu likt? Es izmantoju tikai mugursomas. Man tā ērtāk. Lielā mugursoma (nododamā bagāža), mazā mugursoma - to ņemu lidmašīnā, bet ikdienā tajā lieku lietiņas, kuras būs nepieciešamas konkrētai dienai. Un tad vēl jostas somiņa. Vēlams ar slepeno kabatiņu aizmugurē, kur ērtāk glabāt dokumentus un lieko naudu. Naudu maciņā turu tikai tik daudz, kā konkrētai dienai plānots. Pārējo saslēpju kur dziļāk.
Ja Tev rodas jautājumi, droši raksti komentārā, vai uzrunā mani FB.
Tu zini, ka Etiopijā dzīvo melnkrēpju lauvas?
Labi, ja nopietni, Etiopijā ir pa kādam dzīvniekam, bet visreālāk ieraudzīt ir kaut ko no antilopēm, hiēnas, kārpucūkas un šādus tādus mērkaķus. Ievērības cienīgs ir Gelada paviāns. Nu varens skaistulis! Mums pa šiem gadiem ir izdevies redzēt tos pašus niknos ziloņus, dažus bifeļus, sen atpakaļ zebras (vairs tai parkā netiek), civetkaķi, beigtu servalu (gan jau ir kāds dzīvs arī), sarkano Etiopijas vilku, hiēnas (pat ļoti tuvu), strausus savvaļā, dažādas antilopes (tai skaitā Kudu). Nilzirgus un krokodilus Chamo ezerā tagad grūtāk ieraudzīt, jo ūdens līmenis ir ļoti pacēlies pēdējos 5 gados. Dažreiz var satikt kādu Nīlas monitoru, bieži var sastapties ar ķirzakām. Nu čūskas, lai arī skaitās, ka tur ir viena otra pietiekami nedraudzīga, es neesmu neko daudz tās redzējusi. Tad jau noteikti Latvijā skraidot pa Gaujmalu to ir daudz vairāk.
Ja gribi redzēt patiešām vērtīgus dzīvniekus, tad jābrauc ir uz salīdzinoši ilgu laiku un jāapbruņojas ar pacietību. Parastajās tūristiem piedāvātajās paketēs, noteikti neizdosies sastapt neko diži retu. Apmešanās NP nav lēta un neviens nevar garantēt, ka izdosies ieraudzīt šo lauvu, panteru vai ziloni pat ja nedēļu klīdīsi ar skautu pa brikšņiem.
Melnkrēpju lauvu vari doties meklēt uz Bale kalniem. Tur pat (jau pavisam reāla iespēja) var ieraudzīt Etiopijas sarkano vilku, kalnu nialu, leopardu, milzu mežacūku (reiz redzēju, tiešām liela) un kādu savvaļas suni. Ja gribi ziloņus, tad jādodas uz Chebera Churchura NP vai uz Babille Elephant Sanctuary. Uz Mago NP - ja gribi ilgstošos pūliņos atrast - lauvas, leopardu, Beisa oriksu, nīlzirgu, bifeļus, gepardu, žirafes, hiēnas, Āfrikas savvaļas suni, kārpcūkas, Nīlas krokodilu, zebras un Āfrikas ziloni. Savukārt uz Gambellas NP dodies, ja ceri ieraudzīt kādu no šiem - Āfrikas zilonis, Āfrikas bifeļi, krūmcūkas, Nūbijas žirafe, nīlzirgs, leopards, lauva paviāns un plankumainā hiēna. Te var gadīties arī kurpjknābis, cekulainā dzērve, dažādi paradīzes putni... Putnu patiesībā Etiopijā ir daudz. Ornitologiem te ir paradīze. Ja runa par kurpjknābi, tad tas esot manīts arī pie Tana ezera. Borena NP vispopulārākās ir zebras. Tās te ir 2 sugas - līdzenuma zebra un Grevi zebra (neesmu tur redzējusi nevienu). Bez tam tur solās būt - mazie kudu, lielie kudu, melnmuguras šakāļi, Beisa oriksi, kārpu cūkas, Sommerringa gazeles un Granta gazeles, un, protams, bezgala daudz putnu. Tai skaitā - prinča Ruspoli turako. Afāru apgabalā ir tāds Yangudi Rassa NP. Te varot atrast Somālijas savvaļas ēzeli, orikss, Grevi zebra, gepards, leopards, lielausu lapsa, šakālis, dzeloņcūkas, mazais flamingo, strauss un vēl šis tas.
Nu, ar šo arī šoreiz beigšu, citādi būs par daudz.
Kas jauns. Te un tur.
Un ir vēl kāds mans draugs Etiopijā, kurš gaida mūsu, līdzcilvēku, palīdzību. Viņa vārds ir Moges. Un viņš dzīvo Etiopijā, Lalibelā. Viņš ir brīnišķīgs tēvs saviem bērniem un gādīgs vīrs savai sievai. Tikai, viņu piemeklējusi nelaime - ir nepieciešama nieru transplantācija. Ja esi spējīgs un gribošs palīdzēt, sazinies ar Mogesu. Visums to novērtēs. Paldies, Tev, Cilvēk! Es savu artavu pārskaitīju caur WU.
Ir arī kāda priecīgāka informācija - mūsu (mans un mana vīra) rūpju bērns, Arba Minch ECO cempings, kuru atbalstām fiziski palīdzot darbos un morāli, kad grūtāki brīži, ir ļoti sasparojies un drīz būs pabeigti vēl 4 bungalo un terases kafejnīca. Esam priecīgi par viņa sasniegumiem. Pirms gada tur pavadījām kādu laiku strādājot kā brīvprātīgie. Ja vēlies izmēģināt, kā ir dzīvot un strādāt Etiopijā, arī Tev visas iespējas tur pielikt savu čaklo roku. Šai gadījumā sazinies ar mani. Nu, ja gribi vienkārši atpūsties un baudīt dabu - arī laipni gaidīts kempingā!
Bez kā nevar iztikt Etiopijā?
Nē, Etiopijā nevar iztikt bez KAFIJAS! Tieši tā - bez kafijas. Tā ir visur. Aug krūmos, tiek pārdota veikaliņos, eksportēta, dzerta smalkās kafejnīcās un ceļmalas "restorāniņos" ... Katrs etiopietis tevi pacienās ar kafiju. Un zini, kāda ir kafijas dzeršanas ceremonija Etiopijā? 1,5 stundu gara vismaz. Draugi nāk ciemos pie draugiem, tiek apspriestas svarīgas un mazāk svarīgas problēmas pie kafijas tasītes... Bet tas viss sākas ar mazu, zaļu kafijas pupiņu. Tā tiek mazgāta, grauzdēta, malta un vārīta, un tad Tev šī kafija ir jādzer 3 reizes. Tā prasa pieklājības etiķete. Ko darīt, ir taču daudz ko pārrunāt pie kafijas tases, vai ne?
Un kā notiek ciltīs? Tur cilvēki nevar atļauties dzert kafijas pupiņas. Toties viņi var atļauties dzert kafijas pupiņu mizu kafiju. Un arī Tevi labprāt pacienās ar lielu krūzi šīs dziras, ja gadīsies tuvumā. Katru rītu ciema sievas dzer šo "kafiju" kādās mājās, apspriež bērnu audzināšanu, laikapstākļus, ražu utt. Un tā katru rīt. Katru rīt citā mājā, pie citas draudzenes. Jauka kopābūšana.
Un tā ir liela bēdiņa, ja ģimenei nav kafijas mājās.
Es jau redzu, Tu gribi to izbaudīt dzīvē! Braucam!
Vai Tu zini, kas ir Fasika?
Nu ja, tās sauc skanīgā vārdā Fasika.
Pēc 55 gavēņa (neēd gaļas un piena produktus utt.) dienām etiopieši svin savus gada svarīgākos svētkus. Šis krāšņais un ilgi gaidītais reliģiskais festivāls, kurā tiek svinēta Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās, ir viens no visilgāk pastāvošajiem Etiopijas pareizticīgo baznīcā.
Fasika ir visizcilākie reliģiskie svētki Etiopijā, pat vairāk gaidīti nekā Ziemassvētki. Lieldienu priekšvakarā visi pareizticīgie etiopieši, ģērbušies tradicionāli baltā apģērbā, dodas uz garu dievkalpojumu, kas ilgst līdz pat nākamajam rītam. Baznīcas apmeklētāji atgriežas mājās gulēt un pēc tam pārtrauc gavēni ar “doro wat” — pikantu vistas sautējumu. Turpinās Kristus augšāmcelšanās svinības ģimenes un draugu lokā.
Šogad, 2024 gadā, etiopiešu Lieldienas, jeb Fasika tiek svinētas 5 maijā.
Ar citām etiopiešu svinamdienām Tu vari iepazīties šeit.
Ko nozīmē "tējas nauda" Etiopijā?
Te daži skaidrojumi un padomi:
- Šoferi un gidi ir priecīgi par "tējas naudu", it īpaši, ja izmantojat viņu pakalpojumus visu dienu vai ilgāku laiku. Viņi savu darbu dara pēc labākās sirdsapziņas un cenšas, lai jūsu ceļojums noritētu pēc iespējas raiti un būt neaizmirstams. Neliela atbalsta naudiņa ir lielisks veids, kā parādīt savu atzinību par viņu centieniem.
- Vienas dienas/ekskursijas gidi būs pateicīgi par 15 - 20 € dienā. Tas jums jāizvērtē, pamatojoties uz pakalpojumu kvalitāti un jūsu apmierinātību.
- Garāka ceļojuma vadošā gida un auto vadītāja gadījumā, kad jūs pavadāt daudz laika kopā ar viņiem, es iesaku šoferim vidēji 5–8 € dienā, gidam 6–15 € dienā (vai 15 - 20% no kopējās summas), taču varat noteikt dzeramnaudas summu atkarībā no grupas lieluma un apmierinātības.
- Godīga "tējas nauda" ir 3 - 5 € (no grupas) priekš vietējā gida, pavāra, tā palīga, šofera... dienā. Taču šo jautājumu jūs droši varat apspriest arī ar savu vadošo gidu.
- Apsargs būs pateicīgs par 10 € dienā.
- Vietējos restorānos pieņemtā summa ir ap 5% .
- Porteriem 20 - 40 ETB par 1 bagāžas vienību.
Nemudiniet bērnus ubagot. Bērni iemācīsies, ka ubagošana ir “izdevīgāka” nekā skolas apmeklēšana.
Silti iesaku - nelutiniet bērnus, dāvinot viņiem konfektes, balonus, zīmuļus vai citas lietas. Lielākoties tas izraisa tikai skaudību un strīdus starp cilvēkiem. Labāk savu palīdzību sniegt skolām, kopienām vai iesaistīties kādā labdarības projektā.
Pārdomas par to, kāpēc tūristu Etiopijā ir tik maz.
Vērojot tūrisma attīstību kopš 2008 gada ir sajūta, ka šī nozare strauji slīd uz leju, nevis zeļ un plaukst, kā gribētos sagaidīt. Tam, protams, nav tikai viens iemesls. Tur ir vesels kopums - iekšpolitika (zem kuras slēpjas ārpolitika), korupcija, ekonomika un visam pa priekšu IZGLĪTĪBA.
Nedaudz manas izjūtas un emocijas, lai labāk vari saprast - nezinu kā citiem, bet man neiepriecina iet uz vulkānu pa taciņu, kur gar malām biezā slānī plastmasas pudeles. Jā, mūsu grupas (ir redzētas arī citas) ņem maisus un vāc šos atkritumus, nes uz nometni un ber metāla konteinerā ... bet - tas konteiners nekad netiks izvest, jo tāda opcija šim projektam nav bijusi. Vietējie tad nu ķeksē visu no konteinera laukā un laiku pa laikam sadedzina. Te tik vien padomāts, kā uzstādīt konteineru, bet kā to regulāri (vai vispār) izvest, tas tā arī palicis jautājums gaisā. Ir uzbūvēts skaists asfalta ceļš (milzu ieguldījums tūrisma attīstībai) gandrīz līdz pašam vulkānam, bet ko man tur galā ieraudzīt? Atkritumus ap vulkānu? Un te varbūt es atbalstu augsto cenu par iespēju apmeklēt Danakil depression - tas pašķiro cilvēkus, kam te nokļūt, kam ne. Bet, vai tas izslēdz "mēslotājus" no saraksta? Laikam jau ne. Naudai ne vienmēr komplektā nāk smadzenes.Un tas ir tikai 1 piemērs par šo tēmu. Nākamais - tūristi nebrauc, jo baidās par politisko situāciju. Dīvaina tā ir tikai vienā valsts stūrī, bet sekas tam ir visā valstī. Tūristu maz, toties cenas reiz trīs un pat vairāk. Tā vietā, lai krīzes situācijā pazeminātu cenas un piesaistītu tūristus, cenas tiek paceltas un tūristu ir vēl mazāk. Ja šis tomēr tevi nav atturējis un esi aizbraucis uz Etiopiju, tad tas ko ieraugi, paejoties nedaudz nost no "tūristu takām", liek tev ātri vien skriet uz savu smalko viesnīcu, jo nekā iepriecinoša tur nav - ieraugot "balto", vietējiem ir 2 domas, vai nu tu esi naudas maiss, vai atbraukusi humānā palīdzība. Un es viņus saprotu - izglītība ir tāda kā ir (nav), visas sadzīves ķibeles (karš, sausums, ūdens trūkums, inflācija utt) cilvēkus dzen izmisumā. Ir skumji redzēt darbos pārgurušus cilvēkus, izkāmējušus lopus un puņķainus bērnus lūdzošām acīm uz tevi raugoties.
Ko ceļotājam te redzēt? Kāda tūrisma attīstība? Gidiem galvenokārt ir tikai viena doma - kā dabūt dzeramnaudu, izpratnes par to, lai mācītu savus līdzcilvēkus (arī tūristus) nepiesārņot dabu nav, neviens nav apskaidrojis tam vietējam bērnam, ka nav jāskrien pakaļ baltam cilvēkam un jākliedz : "naudu, naudu!" un nav jāmet ar akmeni, ja neko nedabū. Tas viss ir vietējo tūrisma biroju darbs. Bet nekā. Toties man ir jāmaksā par visādām atļaujām, par parakstiem, par zīmogiem uz tām, par apsargiem, pavāriem, gidiem, par rokas padevējiem un somas panesējiem utt uz katra soļa.
Ja esi gana drosmīgs un aizkulies līdz ciltīm, tad atkal jau cirks ( Uz teātri var aiziet arī Eiropā. Lētāk. ) - visi nostādīti "rindā" bezpersoniski pozē. Arī no parasta ziņkārīga apkārt klejotāja paprasot to pašu naudiņu, ko no profesionāla fotogrāfa, kurš ar savām bildēm un video pēc tam pelna naudu. Loģika? Nav tādas. Es gribu redzēt vienkārši kā viņi dzīvo, ka viņi tādi vispār eksistē. Šādas vietas, protams, ir vēl atrodamas, ja uzdrošinies spert soli nedaudz nost no ierastā tūristu maršruta. Bet parasti jau tūrfirmas to nepiedāvā. Šos ceļus tad nu meklējam paši.
Un vēl jautājums, kāpēc man kā baltajam cilvēkam, par visu jāmaksā dubultā? Tāpēc, ka man tāda ādas krāsa? Hmmm...
Taču, neskatoties uz visu šo, es turpināšu tur braukt un cilvēkiem rādīt to skaisto un unikālo, kas vēl palicis. Un, ticiet man, tā vēl tur ir daudz.
P.S. Es uzlikšu rozā brilles.
Trešā garākā Āfrikas ala - Sof Omar.
Alai cauri tek Gestro upe (saukta arī Weyib). No ūdens līmeņa atkarīgs, cik caurejama/braucama ir šī skaistā smilšakmens ala. Tā tiešām ir ļoti iespaidīga. Ala ir pavisam vienkārši apskatāma no abiem galiem - gan no Ayiew Maco ieejas , gan no upes iztekas - Holuca. Atālums starp abām vietām ir tikai 1 km, taču kopējais alas labirints veido šis vairāk kā 15 km. Tūristam gan visu šo garumu apskatīt neizdosies, bet piedzīvojums šo ieraudzīt vienalga būs ļoti iespaidīgs.
Es noteikti iesaku apmeklēt gan vienu, gan otru alas galu.
Pirmie pieraksti par alu ir kopš 1894 gada. Pēdējie atklātie alu atzari tikai 1972 gadā.
Jauni plāni, kā piepildīt Tavu sapni.
Tikmēr manā prātā rosās domas par nākamo ziemu. Plāns jau it kā ir gatavs. Arī ar ciltīm, ar vulkāniem un krāteriem, ar pārsteigumiem, ar vienkāršu atpūtu pa starpu... Atkal jau mēģināšu saorganizēt tādas vietas, kas retāk (vai vispār nav) apmeklētas. Gribās ko jaunu pašai, un gribās nesen atklāto parādīt citiem. Tā ka, jā, esiet gatavi - drīz taps piedāvājums!
Un vēl ir vesels kalns super labas fotogrāfijas, kur Etiopiju savā skatījumā parāda mans vīrs Juris. Un vēl ir manas domas un pārdomas par to kāpēc Etiopija, par manu (mūsu) nepieciešamību būt tajā (vai jebkurā citā) vietā, par jēgu ceļot un izdzīvot redzēto... par daudz ko. Arī par šo ir pilnīgi reāla iespēja noorganizēt jauku vakaru, kur pabūt kopā visiem, kam tas ir tuvs.
